trešdiena, 2012. gada 5. septembris

Septembris

Tikai šoreiz ne par tipisku septembri ar asterēm, gladiolām un skolas zvanu. 
Šodien man pat bija jāpiedomā, kas tad īsti ir par mēnesi. Ar sauli, zilām debesīm un pusdienslaika mieru. Tā vien prasās atgulties šūpuļtīklā un pasnaust veroties debesīs. Bet tā vietā jāmēģina pierunāt meita pagulēt diendusu un, tāds maziņš sīkumiņš - šūpuļtīkls ir reāls tikai manās nākotnes vīzijās par dārzu...

Šodien, pilnīgi neticami, bet mīļas likās pat garāžas jumtā ieaugušās egles. Varbūt tās sajuta, ka rīt tiks saņemta atļauja to nozāģēšanai?


Un čiekuri augstu galotnē, kas ikreiz liek pārdomāt bēbja ratu novietošanu, lai pasargātu bērnu no krītošajiem smagsvariem.




 Prieks par to, ka pašiem ir savs ozols...



...un bērzi.


Bet kopumā mūsu dārzs pilnībā atbilst vārdiem: 

Mūsu dārzā nekas īpašs neaug. Vienīgi izžautā veļa.

Un bērni. 

:)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru