piektdiena, 2011. gada 9. septembris

Tur, kur viss bija labāk....

Kad reālā pasaule mazliet saldē ne tikai no ārpuses, bet arī iekšā, gribas patverties tur, kur ir silti. Negribas teikt, ka debesis toreiz (pirms gadiem 20) bija zilākas un apvāršņi plašāki, bet dažādu problēmu viennozīmīgi mazāk. 

Dažus gadus atpakaļ, sēžot pie datora radās ļoti liela vēlēšanās Googles tantei paprasīt vārdu savienojumu "mana bērnība" un ieraudzīt tur bildes no savas bērnības. Bija dīvaina sajūta zinot, ka tas nav iespējams, bet tik ļoti gribējās... Šodien atkal esmu patālu no bērnības dienu albumiem, bet šoreiz tomēr izdabūju no interneta dzīlēm kaut ko smaidu raisošu. :)

Nejūtos veca tante, bet dzirdot mūsdienu jauniešu problēmas gribas kliegt - nu, kur jūs skrienat!! Vai tiešām 12 gados lielākā problēma ir "kuru klases džeku es mīlu vairāk" un "kā var zināt vai viņš mīl mani" un 13 gados uztraukties, ka "mani vēl neviens nemīl"... Un tas vēl tajā pozitīvākajā variantā...
Tas laikam tiešām aiz vecuma :D , bet nudien neizprotu arī jauniešu populārāko izklaidi - "iešanu ārā", kas pamatā izpaužas kā kopīga sēdēšana uz vietējo lielveikalu palodzēm vai daudzdzīvokļu māju trepītēm, vairākas reizes dienā secīgi mainot šīs vietas. Bet tā laikam ir mana personības īpatnība - es organiski nespēju izturēt tamlīdzīgu laika pavadīšanu. Nu jau aizrunājos...
Pēc visa iepriekšteiktā prasītos manas "izcili saturīgās bērnības" apraksts... :D

Mana padsmitgadīgā bērnība (pamatā vasaras, ziemā bija skola,tas neskaitās :D) saistās ar ļoti jauku un ilgstošu draudzību. Nav man brāļu un māsu, bet ir lieliska draudzene.
Ko  darījām mēs savos 12-14? Gājām ārā! :D Vedām pastaigās suņus, ļoti bieži, daudzus kilometrus. Ar vecākiem braucām uz ezeru. Pārsvarā tā bija draudzenes ģimene. Lasījām grāmatas (piespiedu-brīvprātīgā kārtā arī upenes :D, arī 5 no rīta :D ). Fanojām par mežonīgajiem Rietumiem un filmu "Bordertown". Svinējām Jāņus mammas kleitās. Rakstījām vēstules, kad netikāmies un slēpām no vecākiem. Dzērām sulu no "pokāliem" ar fluora tabletēm. Vedām kucēnu autobusā no Apes līdz Cēsīm. Medījām žurkas naktī. "Labojām" krāsns durtiņas. Taisījām biezpiena torti. Vērojām vertikālus mākoņus. Baidījāmies gulēt stiklotā verandā, kad bija izbēguši cietumnieki. Kaitinājām garāmgājējus. Braukājām ar  riteņiem. Iesmaidījām par kaimiņu puišu uzcelto štābiņu. Ierīkojām savu... zem ērkšķogu krūma. Priecājāmies par dzīvi un neaptumšojām to ar raizēm par "lielo mīlu". Tas nāca vēlāk.

Vizuālais papildinājums īpaši tev, compadre! ;) Tur gan pietrūkst tik daudz kā, bet labāk mazāk kā  nemaz... :)



Šis gan nav no bērnības, bet tik iederīgs!

Par draudzību!

2 komentāri:

  1. Jā, tāda bija mūsu bērnība... :)
    Paldies, ka esi mana draudzene! Paldies par tiem skaistajiem brīžiem, kurus kopā veidojām un kopā baudījām!
    Paldies par uzklausīšanu, atbalstu, sapratni, "turēšanu roku uz pulsa". Paldies par to humora sajūtu, savu mierīgo un pašpaļāvīgo skatījumu uz dzīvi, kas bieži vien ir stabilizējusi arī manu attieksmi pret notikumiem.
    Paldies par manā vietā pa vienu nakti uzadīto mājasdarbu rokdarbos - zeķu pāri, kad Tev pašai bija jāgatavojas Amerikas vēstures kontroldarbam skolā, bet manis adītās zeķes sanāca ļoti maziņas un vairāk piemērotas viduslaiku bruņiniekiem - tik cieši saadītas man tās bija.
    Paldies Tev, ka Tavi vecāki tā arī neuzzināja, kurš bija iekodies zaļajā ābolā un atstājis to kokā, lai vēl nogatavojas, par saplēsto lustru, kur visu atbildību uzņēmies Tu, par nokritušo lielo kaktusu uz grīdas... Paldies par tiem skaistajiem mazu meiteņu piedzīvojumiem ko mēs abas kopā droši baudījām.
    Paldies Tev, mana labākā draudzene!

    AtbildētDzēst
  2. Paldies Tev! Tieši to man šodien vajadzēja dzirdēt! Paldies, ka atgādināji notikumus, kurus neiekļāvu sarakstā! :)

    AtbildētDzēst