ceturtdiena, 2011. gada 25. augusts

Mandalas un krāsojamās grāmatas

Viss sākās ar mandalām un beidzās ar.... apjomīgu ceļojumu pa bērnības zemi. Gribēju padalīties ar savu jauno aizraušanos - mandalu krāsošanu, bet tad ienāca prātā pavērt atmiņu skapīti un atcerēties, ko tad es krāsoju bērnībā. Mana ģimene izceļas ar dažādi lietu uzglabāšanu :D ,  tādēļ atradu visas savas bērnības krāsojamās grāmatas! Tā bija īsta nostaļģija! 
Laiku pa laikam uzpeld doma, kaut kā iemūžināt saldās bērnības atmiņas. Šis varētu būt solis uz to. Padalīšos arī ar jums savos atradumos, varbūt vēl kādam šīs grāmatiņas raisa patīkamas atmiņas. :)

Spriežot pēc izpildījuma, šai vajadzētu būt pirmajai. :) Mans un vecātēva kopdarbs. Ko kurš krāsojis ir acīm redzams :D . Pieļauju, ka zemenītes ir mans darbs dažus gadus vēlāk, jo atceros, kā plosījos ar dzēšgumiju pa vecām krāsojamām grāmatām, pukojoties, par to, ko mazā Guntiņa tur sadarījusi! :D

Šī ir klasika. Mana mīļākā grāmata un saldākās atmiņas. Toreiz man bija kādi 2-2,5 gadi. Ļoti labi atceros procesu. Kūkas krāsošanu. Protams, to darīja vecaistēvs, bet es apbrīnoju smalko darbu. Sēžot pie barošanas krēsliņa galdiņa. Un tā meitenīte tur pļavā, protams, esmu es! :)
Tolaik neviens man neteica, ka lapas malās esošos apģērbus var izgriezt un apģērbt pirmajā lapā uzzīmēto lellīti. To "atkodu" pati daaaudzus gadus vēlāk :D Bet bija žēl postīt bērnības grāmatu un tādu ģērbjamo lellīšu bija jau vesela kaudze.

 Šī ir krietni vecāka par mani pašu. Izdota 1964. gadā. Manās rokās nonāca pilnīgi neskarta. (Es tak teicu, par spēju uzglabāt lietas!) Izceļas ar to, ka krāsošanai vajadzīgs tikai ūdens un otiņa. Tolaik man bija 3.5 - 4 gadi. Atceros trauciņu, kurā mērcēju otu.

Turpinās grāmatu sērija par Ilzīti. Man kādi 4, 5, 6 gadi. Parādās pirmie mēģinājumi ar flomasteriem. Krāsots tika stingri pēc norādījumiem. Skolas forma ir zila. Tā teica vecāmamma. Tātad to drīkst krāsot tikai zilu. Mana saistība ar skolu tolaik - skola atradās ielas pretējā pusē. Varēja redzēt kā bērni mācās. Mājās bija ķeblītis ar krustdūrienā izšūtu virsmu. Vectēvs teica, ka tas man būšot vajadzīgs, kad mācīšos. Ilgi prātoju kā gan es to aizstiepšu uz skolu, jo nevarēju pat pacelt...Uz skolu tomēr ķeblīti nenesu. :) Tagad tas man kalpo virtuvē un vietām sāk prasīties pēc izšuvuma restaurācijas...
Atceros kā krāsoju bildīti ar vannu. Tas bija lietains rudens. Vecaimammai bija kaut kas darāms dārzā, bet mani ārā nelaida. Teica - kamēr izkrāsosi vannas puiku es jau būšu atpakaļ! Ko darīt, krāsoju ar! :)

Kā vairākas citas, arī šīs grāmatiņas man bija divas. Gan vecāki, gan vecvecāki mēdza tās iegādāties. Reizēm sanāca dubultā. Te vērojama precīza paraugu atdarināšana. Trakākais bija iegūt violeto krāsu, jo tāda zīmuļa man nebija. Vecāmamma iemācīja sajaukt zilo ar sarkano, t.i. krāsot vienu virs otra. Sarežģīti, bet ko darīt, ja paraugā ir violets?! Un tagad es brīnos, kur mana meita tāda perfekcioniste gadījusies....
 
Šī nebija manu mīļāko grāmatu vidū. To man atnesa tētis. Teica,ka krāsojamā grāmata, bet liela bija mana vilšanās, kad izrādījās, ka maz tur ko krāsot, bet galvenais uzdevums ir zīmēt. Mans perfekcionisms nespēja pārdzīvot, ka rezultāts nav tieši tāds, kā paraugā un daudzas lapas tā arī palika tukšas...


 
Apbrīnojamā kārtā manā plauktiņā ir nonākušas arī grāmatas krievu valodā. Kaut gan krāsošanai jau tas netraucē. Izņemot pirmo grāmatiņu, kurā ir dažādi uzdevumi. Bet arī tajā man atlika vienīgi krāsošana, jo neviens man netulkoja tos uzdevumus. Pārējās divas skatoties sajutu patiešām bērnības garšu. Reālu garšu. Ne pēc kā konkrēta gan tā negaršo. :D Ļoti patika krāsot lappusi ar kliņģeriem. Tas man saistījās ar to seno grāmatiņu kurā vecaistēvs krāsoja kūku. Tagad es pati biju pietiekami liela, lai spētu skaistu, apceptu garoziņu attēlot. Tāds lepnums! :D Gadi kaut kur ap 7 varēja būt. 
Vidējā grāmatiņā ļoti kaitināja tie jau aizkrāsotie oranžie pleķi. Brr.... Un tehniskās lapas, kā redzams, arī nebija cieņā....

 

Šīs arī man bija divas. Viena iegūta svinīgā pasākumā - oktobrēnos iestājoties. :)

Otru nopirka tētis. Ar viņu un viņa darba drēbju smaržu arī tā saistās.

Kaut kad ap skolas laika sākumu manā īpašumā nonāca šīs. Latviskais variants, šķiet varētu būt arī 1.septembra dāvana. Tā kā man ne pārāk patika dāvinātāji, tad arī grāmata nebija no saistošākajām. Un vēl tie milzīgie laukumi, kas jāaizkrāso vienā krāsā... Otra gan bija pavisam laba. Atceros, ka visiem uzplijos stāstot tajā attēlotos stāstiņus. :D

Grāmatas ar putniem ar dažu gadu starpību bija divas. Bet pārāk lielu atsaucību neguva. Jo, kurš tad tos putnus spēj izkrāsot tādus, kā bildītēs attēlots! Daudz labāk man patika Latvijas putnu grāmata, kur varēja pētīt putnus un nekas nebija jākrāso! Kā redzams, viena grāmata ir pilnīgi neskarta. Vienu no krāsošanas reizēm zaļajā grāmatiņā atceros pavisam labi - tā bija pirmā siltā pavasara diena un krāsošana notika ārā uz soliņa. Vismaz kaut kas līdzīgs krāsošanai, jo biezajā jakā nebija pārāk ērti un ik pa laiciņam bija jābēg no bitēm, kas laidelējās pa sniegpulkstenīšiem.

Šī gan man patika. Tagad jau biju gudra un zināju, ka vajadzīgs tikai ūdens un ota. Vienīgā nelaime, ka tādas grāmatas nu ļoti ātri izkrāsojas... Bet puķes ir jaukas! Jo īpaši rozes. :)

Šo man uzdāvināja kaut kad sākumskolas periodā. Tiešām neatceros, kurš. Bet komplektā ar akvareļkrāsām. Tiem cietajiem, blāvajiem, briesmīgajiem klucīšiem. Bija jau man tēta pirktas akvareļkrāsas - mīkstās, glītos trauciņos.  Un tā smarža! Tikai izmantotas vēl nebija. Acīmredzot nevienam nebija vēlēšanās slaucīt netīrus ūdeņus un krāsu paliekas, jo katru reizi mana vēlēšanās tās izmēģināt beidzās ar - labāk citreiz! Bet nu šajā grāmatā beidzot tiku pie krāsošanas ar otu. Nebiju sajūsmā. Viss slapjš, lapu pāršķirt nevar un neizskatās arī ne pēc kā...

Pēdējais lielais krāsošanas bums  bija 3.- 4. klasē. Trešajā klasē divām meitenēm bija lielā krāsojamā grāmata ar Edgara Ozoliņa ilustrācijām. Viņas starpbrīžus pavadīja krāsojot. Grāmata uz sola un katra krāso savu pusi. Reizēm arī citiem ļāva kaut ko nelielu pakrāsot. Kas tajā bija tik fascinējošs? Sīkās detaļas! Man kā krāsošanas ekspertam (kā redzam pēc visa iepriekšminētā :D  ) bija neizturami to noskatīties.  Bet gan vecāki, gan vecvecāki bija zaudējuši interesi par manis apgādāšanu ar krāsojamām grāmatām un grāmata laikam arī vairs nebija nopērkama. Vispirms es tiku pie Zaķu gana, kurā varēja saskatīt visai attālu līdzību ar Īsto Grāmatu. Tas bija vasarā pēc 3.klases. Kaut kad vēlāk dabūju arī kāroto. Bet tas vairs nebija TĀ.  Pēc kāda laika iznāca vēl viena grāmata ar E.Ozoliņa bildēm. Bet tā ir palikusi pavisam neskarta. Krāsošanas ēra bija beigusies.
Ik pa laikam, ieraugot sīkas, neizkrāsotas bildītes gan sajutu patīkamo kņudoņu pirkstos un vēlēšanos ķerties pie zīmuļiem. :D  Līdz pagājušajā nedēļā, kā dvēselisku mierinājumu, sev uzdāvināju akvareļzīmuļu komplektu un krāsojamo grāmatu.

Laika, ko atvēlēt krāsošanai gan nav tik daudz kā gribētos, bet darbošanās ir fantastiska. Komplektā ar meditatīvu mūziku vispār sapnis! Ar nepacietību gaidu, kad biezā grāmata pārvērtīsies krāsainā albumā.

Bet blakus pie mazā galdiņa ir sācies jauns cikls. Tā ir manas mazās pekas pirmā krāsojamā grāmatiņa. Kopā ar tēti un mammu.


Lai labi krāsojas, Dārtiņ!

3 komentāri:

  1. šitādu atmiņu un krāsojamo dārgumu krājumu!!! Plus vel ar pazīstamām smaržām no bērnības... man gan tik liecības palikušas :D būs ko apdomāt! paldies, ļoti jauks ieraksts! Un par topošo krāsaino albumu!

    AtbildētDzēst
  2. Oho, nu gan jums saglabāti pamatīgi krājumi!Man ari tas patreiz ir aktuāli, jo pārkārtoju vecākās meitas istabu. Ir grūti izšķirties - ko saglabāt, ko ne...

    AtbildētDzēst
  3. Paldies, meitenes!
    Ar to uzglabāšanu ir divējādi - ir patīkamo to visu atrast. Bet vajag diezgan daudz vietas tam visam. Protams, arī manī ir kaut kas no ģimenes kāmju instinkta :D , tādēļ reizēm grūti kaut ko izmest... Galvenais, nezaudēt mēra sajūtu!... :)

    AtbildētDzēst