otrdiena, 2013. gada 29. janvāris

Princešsvārki

Manai meitai lielais rozā princešu periods. Kā jau iepriekš rakstīju - Ziemassvētkos mazā tika pie kupliem princešu jeb petti svārkiem, pie tam vienīgajā vērā ņemamajā krāsā - rozā.
Tā nu ievingrinājusi roku šūšanā un laimīgās meitenes iedvesmota, iepriecināju vēl divas princeses.



 Jauku pucēšanos!

otrdiena, 2013. gada 1. janvāris

2013

Nu jau ir klāt! Ar jauniem sapņiem, idejām un plāniem. Tik vajadzīgs laiks tā visa īstenošanai. Bet

"...laiks ir jauna gada dāsnākā svētība - trīssimt sešdesmit pieci gaiši rīti un zvaigžņu apmirdzēti vakari, piecdesmit divas daudzsološas nedēļas, divpadsmit mēneši, kas pilni ar brīnumskaistām iespējam un četri lieliski gadalaiki. Īsti pārpilns laiks, kas vēl jāizbauda."   /Sāra Bon Bronika/

Lai izdodas!




Dāvanu laiks. Ģimene.

Kamēr vēl esam svētku noskaņās, mazliet palepošos ar savu veikumu, lai iepriecinātu pašus tuvākos. 

Šogad atkal pieķēros  konfekšu gatavošanai un rezultātā tapa šis.


Rozā princešu perioda pārņemtā jaunkundze tika pie princešu svārkiem.


Bet mazā māsa pie Mammas roku iedvesmotas murcamčūskas Čūskas gadā.


Šogad no visas sirds izbaudīju gatavošanos svētkiem un tagad patiesi priecājos, ka tie ir beigušies. Bija labi. Bet tagad vajag ko citu! 

Uz Jauno gadu!

svētdiena, 2012. gada 30. decembris

Dāvanu laiks. Rūķi.

Mans fotoaparāts ir pilns ar bildēm no gatavošanās procesa svētkiem un arī dāvanas, gan dāvātās, gan saņemtās ir iemūžinātas, tikai pieķerties to visu atrādīt kaut kā nesanāk. Saņemos.

Vispirms par rūķu darbiem. Es biju Rūķis Gunai no gunadesign-jewelry.blogspot.com . Pie viņas uz Nīderlandi aizceļoja kripatiņa Latvijas sniedziņa.


Un te pārsliņas jau pēc ceļojuma. Prieks, ka sniedziņš paspēja ierasties vēl pirms svētkiem!

Mans Rūķis bija Anda.  Viņas sūtījums, pareizāk sakot, ziņa par sūtījumu, mani sasniedza vēl pirms svētkiem, bet pati dāvaniņa manā Sūnu ciemā nonāca tikai vakar. Tad nu abas ar trīsgadnieci priecājāmies!

Pie mums ieradās balts, balts, mīksts, mīksts enģelītis, kurš tūliņ atrada savu vietu eglītē.

Steidzīgs briedītis uz kartītes.


Un "mētelītis" radošo ideju kladītei.


Mazā cilvēka lielais prieks.

Liels, liels paldies, Anda, par jaukajiem darbiņiem! Un Inesei paldies par Rūķu koordinēšanu!



trešdiena, 2012. gada 28. novembris

Es šuju sev: lēnām un neatlaidīgi

Tad nu atskaitos es arī beidzot, kā man veicas šajā projektā. Termiņi gan visi jau garām, bet, pieturos pie tautas gudrības - kas lēni nāk, tas labi nāk! :)

Sāku es tā:


Iecere pavisam vienkārša - svārki.


Tikai viens sarežģītais elements - kabatas. Ar tām nocīnījos vismaz 3 dienas. Jāprecizē, ka viena šūšanas "diena" man sākas ap 23iem (vai cikos bēbis beidzot ir mani palaidis vaļā) un ilgst līdz manas izturības (vai bēbja nākamās pupošanās) robežai. Pirmajā vakarā sapratu, ka nav tik vienkārši kā biju domājusi - viss kādreiz zināmais ir labi aizmirsts, bet špikeri nav pieejami. Pāris dienas centos sarunāt ar Googles tanti par palīdzību, bet 100% atbilstošu atbildi tā arī neatradu. Apnika man tas viss un šovakar ķēros pie realizācijas. Rezultāts neapmierināja. Mēģināju uzlabot. Ir labāk, bet nav labi.


Rīts gudrāks par vakaru. Varbūt izdosies izbrīvēt kādu mirkli arī dienas pirmajā pusē, lai ar skaidru galvu to visu apdomātu. Visi termiņi tāpat ir nokavēti. Bet es nepadošos!

Šībrīža ieguvumi no projekta:
esmu atkal pieķērusies šūšanai, kaut ar secinājumu, ka varu tai izbrīvēt mazāk laika,kā gribētos;
ir radusies vēl virkne ideju, ko vajadzētu uzšūt (ir pat iegādāti audumi);
šis vakars, paralēli šūšanai, pavadīts eksistenciālās pārdomās par dzīvi;
ir atrasta veca, jau norakstīšanai atlikta šūšanas grāmata un secināts, ka patīk man tie apģērbi, kas tajā ir un radies plāns izmantot tos par iedvesmas avotu kādam šujamdarbiņam

Un ieviests laiks, ka pieder tikai man! Maz, bet mans!

trešdiena, 2012. gada 14. novembris

Projekts - Es Šuju Sev!

Beidzot no kāras skatīšanās esmu tikusi arī līdz dalībai kādā kopīgajā rokdarbu projektā. Šis uzrunāja tik ļoti, ka nolēmu - vienalga kā, kaut vai pa naktīm, bet - es šūšu! :)
Tātad piedalīšos Plūmītes pasaules rīkotajā projektā - Es Šuju Sev!


Par manām attiecībām ar šūšanu.
Šūts ir diezgan daudz. Laika periodā no kādas 12.klases, cauri studiju laikiem un gadus 5 vēl pēc tam. Bet tagad jau kādus gadus 8 ir bijusi pauze tajā visā. Pēdējais laiks atkal atgriezties!

Īpašus kursus apmeklējusi neesmu. Vidusskolā mājturības skolotāja bija šuvēja, tad nu šuvām ar. Pēc tam mācījos par mājturības skolotāju LU un tur ar kādu gadu bija šūšana, tik neatceros to kā īpašu zināšanu avotu. Bet visa tā rezultātā iemācījos šūt pēc gatavajām piegrieztnēm un pat nojēga par modelēšanu ir. Šuvu svārkus, bikses, kādu vasaras kleitu. Līdz radās ideja par ziemas mēteli. Zināju, ko gribu, bet nekur nevarēju tādu atrast. Ilgi auklēju savu sapni, līdz nolēmu - ja visu dara precīzi un uzmanīgi, nekas tak nevar nesanākt! Kā glābšanas riņķi paturēju prātā, ka mana krustmāte ir šuvēja un ķēros klāt! Gāja visādi. Gan labi un skaisti, gan iegūla tas viss uz pāris mēnešiem aizmirstībā. Rezultātā ķēros pie "glābšanas riņķa", tikai, kad nu nekā nevarēju vienu piedurkni taisni vietā iedabūt. To un vēl pāris lietiņas krustmāte pielaboja un  - mans sapņu mētelis bija gatavs! Ar nelielu palīdzību, bet tomēr pašas paveikts! Par to, kādas sajūtas tas man raisīja, liecina fakts, ka mētelis tika novalkāts līdz skrandām un vēl mazliet - piesedzot nodilumus ar "lapsiņu". :) Diemžēl, nav man tagad bildītes, ko parādīt. Bet, ja atradīšu, ielikšu.
Otrs mīļdarbiņš ir vasaras svārki. Sarežģītības ziņā pilnīgs pretstats mētelim, bet mīļi bezgala!

Tagad ar laimīgu smaidu atceros laikus, kad dzīvoju pēc principa - ko lai rīt velku? Nekas, pa nakti uzšūšu! Laiku pagriezt atpakaļ nav iespējams, toties piemirstas, bet labas lietas gan ir vērts atdzīvināt! Šonakt sapņošu pat to, ko varētu uzšūt! :)

trešdiena, 2012. gada 5. septembris

Septembris

Tikai šoreiz ne par tipisku septembri ar asterēm, gladiolām un skolas zvanu. 
Šodien man pat bija jāpiedomā, kas tad īsti ir par mēnesi. Ar sauli, zilām debesīm un pusdienslaika mieru. Tā vien prasās atgulties šūpuļtīklā un pasnaust veroties debesīs. Bet tā vietā jāmēģina pierunāt meita pagulēt diendusu un, tāds maziņš sīkumiņš - šūpuļtīkls ir reāls tikai manās nākotnes vīzijās par dārzu...

Šodien, pilnīgi neticami, bet mīļas likās pat garāžas jumtā ieaugušās egles. Varbūt tās sajuta, ka rīt tiks saņemta atļauja to nozāģēšanai?


Un čiekuri augstu galotnē, kas ikreiz liek pārdomāt bēbja ratu novietošanu, lai pasargātu bērnu no krītošajiem smagsvariem.




 Prieks par to, ka pašiem ir savs ozols...



...un bērzi.


Bet kopumā mūsu dārzs pilnībā atbilst vārdiem: 

Mūsu dārzā nekas īpašs neaug. Vienīgi izžautā veļa.

Un bērni. 

:)